Бесплатный фрагмент - Epizodes no dzīves

Ievada vietā

Šie nebūs tādi īsti stāsti, kā pieņemts domāt, bet gan tikai tādas kā atmiņu skices no laika, kurā dzīvoju.

Liekas, ka pašreiz sēžu kaut kur augšā, tā kā uz mākonīša un skatos uz savu dzīvi. Tā kā no malas… tā kā nē…

Reizēm liekās, ka satrakojies vējš sapluinī koku lapas. Tās — manas atmiņu lapas un lapiņas, kuras, kā tādu skrandu, vējiņš iemet manā sejā… galvā… atmiņās… Un tad tās uzrakstās.

Haotiski. Bez kādas sakārtotības, kā jau vēja virpuļu nestas.

Manas atmiņu skrandas.

Lietus līst

Līst lietus!

Izeju laukā un bradāju pa dubļiem basām kājām… spēlēju ar suņiem bumbu...iebrienu zālē...slapjš… kļūstam vēl dubļaināki...visi.

Silti. Tik silti!

Tādām pašām slapjām kājām ienāku istabā un apsēžos pie datora. Suņi saguļas apkārt. Suņiem kājas arī nemazgātas. Tīrajiem kaķiem prātā nav nācis slapināties. Miega mices!

Visi logi un durvis vaļā.

Augšā pie griestiem šaudās bezdelīgas. Šaudās iekšā, šaudās ārā… Lejā mēs — pārējie. Nez’ ko tie putni domā?

Es domāju — jauka kompānija!

Un vēl es domāju — hei, jūs tur, pilsētnieki! Vai jūs zināt, cik tā ir labi!?

Un es ievēru vēl vienu rasas pilienu savā laimes krellīšu pavedienā…

Zem stārķa zīmes

Pēdējie manas dzīves gadi rit zem stārķa zīmes.

Cauru vasaru vēroju šos majestātiskos putnus. Cēli viņi lido virs manas zemes, laiku pa laikam viegla ēna pārlaižas pagalmam, mana galva vienmēr pagriežas uz to pusi un smaids pārslīd sejai.

Katru pavasari gaidu viņus atgriežamies, kā māte gaida bērnus, kuri pārāk ilgi aizkavējušies un aizklīduši tālu pasaulē. Skatiens aizvien biežāk un biežāk pievēršas tukšajai ligzdai, līdz kādu dienu — ak tavu prieku — ir! Atgriezušies mani putni!

Parasti gan šī diena atmiņās saglabājusies pelēka un ar nogurušu punu piesnigušajā ligzdā, kurš skumji, galviņu nokāris, stāv uz vienas kājas. Smags bijis jūsu atgriešanās ceļš un smagi jūs sagaida dzimtā puse. Bez saules un siltuma, bez aizdara izsalkušajai guziņai.

Arī šogad nebija izņēmums. Sirds sažņaudzās sāpēs, redzot stārķus stāvam apsnigušajā ligzdā. Visapkārt sniega kupenas, kupenas...bet kalendārs rāda aprīli.

Ak, kā palīdzēt?

Viss, ko varēju izdomāt — tas bija likt uz sniega svaigas reņģes. Padalieties, mani resnie runči, padalieties! Un suņi! Vai jūs izsalkuši esat, vai — domās noburkšķu.

Šo putnu uzticība, uzvedība — tas, kā viņi aizstāv un sargā savu māju — ir uzmanības vērts! Apbrīnojami!

Sasveicināšanās. Daudzi dzirdējuši stārķus klabinām. Kāds domā — tas nu tāpat vien, aiz neko darīt. Nebūt nē! Tas ir vesels rituāls. Atgriežoties mājā, putni vienmēr sasveicinās, tas ir — saklabinās, lai cik daudz reiz dienā tas arī nebūtu. Viņi cēli atmet galvas tālu pāri mugurai un sāk savu klabināšanu.

Savus stārķus mēs nokristījām par Paulu un Paulīni.

Un lūk, kad jau Paulīne sēž un perē un pie pamales parādās kāds svešs stārķis, atskan trauksmes signāls un acumirklī, lai kur arī nebūtu — ierodas Pauls. Mēdzu pasmieties, sak’ — skaties un mācies no stārķa! Viņš nedomās un nefunktierēs — nākt vai nenākt! Ierodas momentā pēc pirmā aicinājuma, ne tā kā cilvēku bērni.

Parasti, ar skaļu troksni, abi putni mēģina padzīt svešo. Kad tas neizdodas, tad sākas cīņa. Cīņa uz dzīvību un nāvi vai pretinieka aizdzīšanu. Es nejokoju, tā sacīdama. Cīņa ir nopietna. Putni lido aizvien augstāk un augstāk debesīs un tas, kurš ir virs otra — pikē un tad spalvas put pa gaisu. Kādi tur vairs joki. Putni spēcīgi. Reiz redzēju, kā viens teju, teju krita no trieciena. Reizēm uzbrucēju ligzdai ir bijis pat daudzi — līdz astoņiem putniem. Pagaidām nav gadījies, ka mūsēji tiktu padzīti, lai gan — smiesieties? — esmu gājusi palīgā — ņēmusi spaini un bozi un taisījusi milzu troksni. Briesmīgi ir mierīgi noskatīties uz tādu uzbrukumu. Un, lai cik dīvaini arī neliktos, mūsu stārķi no mana trokšņa nemaz nebīstas. Esmu pārliecināta — saprot!

Un tad Paulīne sveic savu uzvarētāju un sargu!

Ligzdu par ligzdiņu vis vairs nenosauksi — tā ar katru gadu top lielāka. Jau esam saukuši stabā kāpējus, lai nostiprinātu, jo bail, ka nenokrīt. Un tur jau ir arī apakšīrnieku bariņš — zvirbulīšu saime čivina pa lielās mājas apakšstāviem.

Tā nu Paulīnīte sēž un sēž un perē, līdz kādu dienu atskan tāda kā klusa murdoņa, tāda kā bubināšna, nu — apmēram tā, kā māte runā ar jaundzimušu bērniņu. Pēc laika jau bubināšana top daudzbalsīga un vēl pēc laika — parādās viena balta bumbiņa, tad vēl...melnas ačeles skatās pāri ligzdas malai un vēro pasauli… Un pirmo tās ierauga mūsu pagalmu — savu dzimto mājvietu. Mazo sīkaļu pirmā smieklīgā saklabināšanās, pirmā nevarīgā lēkāšana un pirmie spārnu vēcieni...Nu — gluži kā cilvēkbērnam.

Ar katru dienu spārniņi top spēcīgāki. Mazajiem daudz laika bērnībai nav atvēlēts. Aizvien augstāki palēcieni, aizvien drošāki spārni… un kādu dienu — pirmais nedrošais aplis virs ligzdas, tad vēl un vēl un — nu jau neviens vairs neapturēs šo trauksmi debesīs. Sākumā visa ģimene aizvien atgriežas mājās. Mazie, nu jau vecāku lielumā vai pat pārauguši tos, sasēžas ligzdā, bet vecie — turpat ozola zaros satupuši.

Jo dienas, jo kļūst skumjāk.

Aizvien retāk un retāk ģimene atgriežas ligzā. Jābarojas. Tāls ceļš priekšā. Līdz pienāk tā diena, kad ligzda paliek pavisam tukša.

Gaidu — varbūt tomēr...nekā…

Pērn simti un simti — nu milzīgs bars daudzas dienas no vietas riņķoja virs Podiņu kalna. Gatavojās ceļam.

Priekšā garas, tumšas rudens un ziemas dienas bez gaismas un tukša apsnigusi ligzda. Uz saviem spārnu galiņiem jūs to gaismu aiznesāt sev līdzi, mīļie?

Skumjas. Sirdi plosošas skumjas.

Te tās pazūd, te uzrodas no jauna kā rēgi rudens miglā. Un nekur glābties…

xxx

Bet — patreiz ir agrs pavasaris!

Vēl tik daudz saulainu dienu priekšā!

Vēl tik daudz prieka kopā ar jums, mani mīļie putni!

Sāpes pagaidīs.

Tagad? Tagad ir saule un mani stārķi!

Tā rit mana dzīve, un mans darbs — zem stārķa zīmes!

…turpinājums sekos…

VIŅŠ JAU MĀCĀS LIDOT

Vāru upeņu ievārījumu un skatos pa vietuves logu.

Tur — augšā, staba galā stāv mūsu mazais bērns. Šogad tikai viens. Mazāk kā citus gadus. Bet — vecāki jau zina, ko dara.

Viņš stāv un ziņkāri skatās pasaulē, kurā piedzimis. Un tā ir mūsu sēta. Saules pielieta.

Man prieks, ka pirmo, ko šis bērniņš ieraudzīja, tas ir mūsu pagalms.

Un to viņš paņems līdzi tai tālajā pasaulē, tajos tālajos ceļos, kas viņam ejami. Ar šim ainām viņš dzīvos, lai atgrieztos.

Mans labais, nodomāju, lai mana mīlestība tevi pavada, lai ļaudis ir tev žēlīgi, lai nejauša vai tīša lode tevi neskar…

Tagad tu smieklīgi lēkā gar ligzdas malu un vicini spārnus, gatavodamies ceļam un pavisam drīz tu mūs atstāsi.

Iesmejos! Ak, nekauņa, sevi aprāju! Tie taču maza bērniņa pirmie „solīši”...bet — smaids tik un tā — tā vien laužas uz āru...Bet stārķēns noraugās, kā mēs te rosāmies, tad pagriež pēcpusi un uzlaiž slaidu baltu šļancku tam visam pāri. Nu jau skaļi smejos! Dari vien kas tev jādara, es norūcu! Te ir tik lielas platības, ka visam vietas pietiks!!!

Man būs skumji tad, kad jūs aizlidosiet, mani labie, kā vienmēr. Bet tagad vēl ir tikai pavarasis!

Un atkal sāksies garu garie gaidīšanas laiki ar miglu un tumsu… kamēr satiksimies…

Vai — nesatiksimies…

Bet tas būs kaut kad — pēc tam…

Skumja epizode

Saņēmu vēstuli ar novēlējumu — nomirt…

Nu — nav nemaz jāvēl, uz zemes jau vēl neviens nav palicis, neuztvēru to nopietni, pie sevis pasmējos, bet...nepetīkam.

To atsūtīja mūsu bijušie ģimenes draugi, tas ir viena no — mana bijusī ģimenes ārste Santa.

Tagad Santa šķiras ar vīru.

Tas ir skumjš stāsts. Stāsts par to, kā manta var iznīcināt visu cilvēcīgo. Viņiem bija liela un skaista mīlestība, augstskolu beigušai jaunai ārstei bez līdzekļiem, bez pieraksta un dzīvesvietas Rīgā. Ziedonim bija ģimene, bet — tur kur ielaužas neprātīgā mīlestība… tur prāts atkāpjas… Tā — sen zināma patiesība.

Bija tā mīlestība...bet, iespējams, nemaz nebija? Tikai pliks aprēķins no trūcīgās studentes puses? kad sākās izmaiņas? Apmēram jau to var nojaust.

Toties Ziedonim Zvejniekciemā dzīvoja vecāki un bija zeme. Un zelta rokas, bet — tikai būvniecības tehnikuma izglītība, kas vēlāk — nu jau smalkajai dakterei likās par prastu un viņa mēdza izsaukt saukli:… — nu jā — skolotāja un traktorists!

Viss tik ātri aizmirstas un nezin’ vai kāds vēl atceras, kā bija toreiz…

Tajos tālajos padomju laikos, kad pēc augstskolas izglītības iegūšanas visus jaunos profesiju ieguvušos, valsts mēdza norīkot darbā tur, kur valstij šķita nepieciešami, bet — nepieciešami bija speciālisti pārsvarā tikai laukos, un laukos jaunajām izglītotajām meitenēm iziet pie izdevīgas «partijas», tas ir — pie vīra, tikpat kā nebija iespējams un vienīgie brīvie bija tie paši traktoristi un citi mazkvalificēti puiši. Tad nu mūsu Santa, kas vairs nebūt nebija tā trūcīgā meitenīte, sāka visus salīdzināt. No saviem augstumiem…

Sāka viņi būvēt guļbaļķu pirtiņu gandrīz pašā jūras malā, tūlīt aiz kāpām. Piedzima meitiņa. Kamēr tika būvēta lielā māja, dzīvoja viņi guļbaļķu, kā pasaka, namiņā — pirtiņā, un es mēdzu mīļi pajokot:… — nu, jūs jau izskatāties kā Ance ar Pičuku no «Skroderdienām Silmačos»!

Ziedonis strādāja par būvuzraugu dažādos uzņēmumos. Prakse bija liela guļbaļķu celtniecībā, un sāka Ziedonis pamazām būvēt šo dzīvojamo ēku. Gāja grūti bez gala. Mans vīrs brauca palīdzēt mūrēt (pašu rokām!!! savāktu) laukakmeņu pamatus, toties Ziedonis nāca palīdzēt tikt galā ar mūsmāju pirtiņu. Ko vairāk var vēlēties! Kādas attiecības! Taisni prieks! Grūti klājās viņiem… Nebija naudas pat par ko malku nopirkt. Ziedonis lasīja jūras izskalotos slapjos baļķus un veda mājās, žāvēja, skaldīja...jo visi līdzekļi tika ieguldīti mājā… katrs santīms…

Ziedoņa vecā māte, slima ar kājām, ar grūtībām pārvietojoties pa dubļiem un slapjdraņķi staigāja ilgus gadus, divus kilometrus katru rītu, lai auklētu mazo meitiņu.

Kas tad bija noticis…